Latest news

Counterfeit goods in the meaning of the Latvian Administrative Violations Code

Star InactiveStar InactiveStar InactiveStar InactiveStar Inactive
 

Administrative liability for violation of intellectual property rights is regulated by the Latvian Administrative Violations Code (hereinafter – LAPK, from Latvian - Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss). The LAPK contains only four provisions that provide for administrative liability for violation of intellectual property rights, including Articles 166.14 and 166.17. Both provisions concern administrative violations in the area of ​​consumers’ rights protection. The administrative violation specified in Article 166.14 of the LAPK is the offering or sale of counterfeit goods. Article 166.17 of the LAPK describes the administrative violation as the use of a trademark, other distinctive marks for goods and services, or designs, the counterfeiting of the mark, the use or distribution of a counterfeit mark. These are blanket rules and applicable in conjunction with special laws in the field of intellectual property. The law does not provide a definition of "counterfeit goods". The explanation of the term is also not provided by the Law on Trademarks. In the article, the author studies the Latvian laws in conjunction with European Union and international regulation and case law in order to find out the explanation of the term “counterfeit goods” in the meaning of the Latvian Administrative Violations Code.

(in Latvian; English translation to follow)

Administrative liability for violation of intellectual property rights is regulated by the Latvian Administrative Violations Code (hereinafter – LAPK, from Latvian - Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss)[1]. It was adopted 1984 when Latvia was a part of the USSR and it was amended more than 150 times to align its rules with the principles of a democratic state and to ensure its effective applying. However, the Latvian Administrative Violations Code has evolved quite spontaneously - some issues were sorted out by removing old and introducing new law institutes, but the system as a whole was not reviewed. The frequent amendments of the Code have led to problems of interpretation and application.[2] There was therefore a need for reform of the administrative penalty system. On 4 February 2013, the Cabinet of Ministers has adopted the Concept of Development of the Administrative Penalty System[3], which provided for decodification of administrative liability regulation and codification of branches of law by determining administrative sanctions in several special laws, not in one law. Based on this concept, the penalty imposing process is to be governed by the new Administrative Liability Law of 25 October 2018[4], with which entering into force on 1 January 2020 the LAPK will be repealed. Regarding the codification of special laws, the competent authorities, following the informative report of the Cabinet of Ministers of April 22 2014 “System for the Implementation of Branch Codification of Administrative Violations” [5], are currently evaluating the administrative violations included in the existing LAPK, also in the field of intellectual property, in order to decide on their further maintenance in the administrative penalty system and preparing amendments to special laws.

The LAPK contains only four provisions that provide for administrative liability for violation of intellectual property rights, including Articles 166.14 and 166.17. Both provisions concern administrative violations in the area of ​​consumers’ rights protection. The administrative violation specified in Article 166.14 of the LAPK is the offering or sale of counterfeit goods. Article 166.17 of the LAPK describes the administrative violation as the use of a trademark, other distinctive marks for goods and services, or designs, the counterfeiting of the mark, the use or distribution of a counterfeit mark. These are blanket rules and applicable in conjunction with special laws in the field of intellectual property. Using the systematic interpretation method, the abovementioned rules describe the following violations:

1) infringement of the trade mark and other distinctive sign;

2) infringement of a geographical indication;

3) infringement of the design.

LAPK 166.14 panta dispozīcijā aprakstītais administratīvais pārkāpums ir „viltotu preču piedāvāšana vai pārdošana”. Likumā netiek dots “viltoto preču” definējums. Jēdziena skaidrojums nav atdodams arī likumā “Par preču zīmēm”. Taču termina definīcija ir atrodama ES Regulas Nr. 608/2013 par muitas darbu intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanā (turpmāk – Muitas regula Nr. 608/2013)[6] 2. panta 5. punktā, saskaņā ar kuru “viltotas preces” ir:

  1. a) preces, ar kurām dalībvalstī, kurā tās tiek atklātas, pārkāpj tiesības uz preču zīmi un uz kurām bez atļaujas ir norādīta preču zīme, kas pilnīgi atbilst preču zīmei, kas likumīgi reģistrēta tādam pašam preču veidam, vai preču zīme, kuras būtiskos elementus nevar atšķirt no likumīgi reģistrētās preču zīmes;
  2. b) preces, ar kurām dalībvalstī, kurā tās tiek atklātas, pārkāpj tiesības uz ģeogrāfiskās izcelsmes norādi un uz kurām norādīti vai kuras apzīmē ar nosaukumu vai terminu, kas aizsargāts saistībā ar minēto ģeogrāfiskās izcelsmes norādi;
  3. c) jebkāds iepakojums, etiķete, uzlīme, brošūra, lietošanas instrukcija, garantijas dokuments vai cits līdzīgs izstrādājums (pat ja tas atveidots atsevišķi), saistībā ar kuru tiek pārkāptas tiesības uz preču zīmi vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādi un uz kura ir norādīta zīme, nosaukums vai termins, kas pilnīgi atbilst likumīgi reģistrētai preču zīmei vai aizsargātai ģeogrāfiskās izcelsmes norādei, vai kura būtiskos elementus nevar atšķirt no tādas preču zīmes vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, kuru var izmantot tādam pašam preču veidam, kam attiecīgā preču zīme vai ģeogrāfiskās izcelsmes norāde ir reģistrēta.

Tātad, viltoto preču (angliski – counterfeit goods) pazīme Muitas regulas Nr. 608/2013 izpratnē ir preču zīmes vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes pārkāpums. Latviski “viltotās preces” arī apzīmē ar kontrafaktām precēm.[7]

Līguma par ar tirdzniecību saistītajām intelektuālā īpašuma tiesībām[8] (turpmāk TRIPS līgums) sadaļa “Īpašās prasības attiecībā uz muitas pasākumiem” ietver termina “preces ar viltotu preču zīmi" skaidrojumu. Tās ir jebkuras preces, ieskaitot iesaiņojumu, uz kurām bez atļaujas ir piestiprināta preču zīme, kas ir identiska preču zīmei, kura ir likumīgi reģistrēta attiecībā uz šādām precēm vai kuru nav iespējams atšķirt tās būtiskajos aspektos no šādas preču zīmes, un kura tādējādi pārkāpj minētās preču zīmes īpašnieka tiesības saskaņā ar importētājas valsts likumdošanas aktiem.

Muitas regula Nr. 608/2013 un TRIPS līguma minētā sadaļa tieši nav piemērojama kopsakarā ar LAPK 166.14 pantu, jo tās abas attiecās uz muitas jomu, bet LAPK 166.14 pants ir piemērojams Latvijas iekšzemē piedāvātajām un pārdošanā esošām  precēm, t.i., tādām precēm, kas vairs nav pakļautas muitas kontroles pasākumiem. Tādēļ būtu vērts apskatīt, kā LAPK 166.14 pantu piemēro iestādes un tiesas.

Izveidotā prakse LAPK 166.14 panta piemērošanā ir Valsts ieņēmumu dienestam, kas, izskatot tā kompetencē esošās administratīvo pārkāpumu lietas, vadās no Augstākās tiesas Senāta 2006. gada 22. septembra spriedumā lietā Nr. SKA-571/2006[9] izstrādātajām vadlīnijām. Uz šī sprieduma pamata Valsts ieņēmumu dienestā tika izdotas “Vadlīnijas par administratīvo sodu sankciju piemērošanas principiem Valsts ieņēmumu dienesta kompetencē esošo administratīvo pārkāpumu lietās”, kas stājās spēka 2018. gada 2. janvārī.[10]

Neakcentējot uzmanību uz “viltoto preču” definīciju un pazīmēm, Valsts Ieņēmumu dienests atzīst, ka administratīvās atbildības pamats ir administratīvā pārkāpuma sastāvs, kas jākonstatē personas nodarījumā, proti, jākonstatē LAPK paredzēto objektīvo un subjektīvo pazīmju kopums – administratīvā pārkāpuma objekts, objektīvā puse, subjekts, subjektīvā puse. LAPK 166.14 pantā paredzētā administratīva pārkāpuma sastāvu veido:

  • objekts – pārvaldes kārtība preču zīmju īpašnieku tiesību aizsardzības jomā;
  • objektīvā puse – aktīvas darbības, proti, viltotu preču piedāvāšana vai pārdošana;
  • subjekts – fiziska vai juridiska persona, kura piedāvā vai pārdod viltotas preces;
  • subjektīvā puse – ar nodomu vai aiz neuzmanības izdarīts pārkāpums.

LAPK 166.14 pantā aprakstītā administratīvā pārkāpuma subjekts ir persona, kura piedāvā vai pārdod viltotas preces. Administratīvā pārkāpuma subjektīvā puse tiek konstatēta, atsaucoties uz LAPK 10. pantu, 11. pantu un 243. panta trešās daļas ceturto punktu.

Par administratīvā pārkāpuma sastāva objektu Valsts ieņēmumu dienests atzīst ar Latvijas Republikas normatīvo aktu – likumu “Par preču zīmēm” aizsargāto preču zīmju īpašnieku tiesības. Likuma “Par preču zīmēm” 4. panta sestajā daļā noteikts, ka personai, uz kuras vārda preču zīme reģistrēta, ir izņēmuma tiesības aizliegt citām personām komercdarbībā izmantot šādus apzīmējumus: 1) jebkuru preču zīmei identisku apzīmējumu saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, kas ir identiski precēm vai pakalpojumiem, kuriem reģistrēta preču zīme; 2) jebkuru apzīmējumu, ja sakarā ar tā identiskumu vai līdzību preču zīmei un to preču vai pakalpojumu identiskumu vai līdzību, kuriem reģistrēta preču zīme un saistībā ar kuriem minēto apzīmējumu lieto, pastāv iespēja, ka attiecīgie patērētāji šo apzīmējumu sajauc ar preču zīmi vai uztver šo apzīmējumu kā tādu, kas saistīts ar preču zīmi. Likuma 4. panta astotās daļas 2. punktā un 4. punktā noteikts, ka saskaņā ar šā panta sestās daļas noteikumiem var aizliegt arī šādas darbības: minēto apzīmējumu lietošanu (uzdrukāšanu, piestiprināšanu) uz precēm vai to iepakojuma, preču piedāvāšanu, laišanu tirgū vai uzglabāšanu šādiem nolūkiem saistībā ar šiem apzīmējumiem, pakalpojumu sniegšanu vai piedāvāšanu saistībā ar šiem apzīmējumiem, preču importu vai eksportu saistībā ar šiem apzīmējumiem, minēto apzīmējumu izmantošanu lietišķajos dokumentos un reklāmā. Likuma 27. panta pirmajā daļā noteikts, ka par preču zīmes nelikumīgu izmantošanu uzskatāma preču zīmes īpašnieka izņēmumu tiesību pārkāpšana, tas ir šā likuma 4. panta sestās daļas 1. vai 2. punktā minēto apzīmējumu izmantošana komercdarbībā bez preču zīmes īpašnieka atļaujas. Likuma 28. panta pirmā daļa nosaka, ka atbildība par preču zīmes nelikumīgu izmantošanu iestājas, ja atbilstoši šā likuma 27. panta noteikumiem ir pierādīts preču zīmes pārkāpuma fakts. Atbildību par preču zīmes nelikumīgu izmantošanu var noteikt arī tad, ja konstatē, ka preču zīmes īpašnieka izņēmuma tiesības var tikt pārkāptas vai tiks pārkāptas drīzumā (iespējams pārkāpums), jo atbildētājs pats vai ar citas personas (starpnieka) palīdzību ir veicis pasākumus, kas atzīstami par sagatavošanos preču zīmes nelikumīgai izmantošanai.

Konstatējot viltoto preču piedāvāšanu vai pārdošanu, Valsts ieņēmuma dienests secina par administratīvā pārkāpuma objektīvo pusi.

Ņemot vērā, ka “viltoto preču” skaidrojums netiek dots citos normatīvajos aktos, šīs tiesību normas piemērotāji vai nu izmantoja iepriekš minētajā Muitas regulā Nr. 608/2013 sniegto skaidrojumu, vai nu vispār izvairījās no viltoto preču skaidrojuma savos lēmumos.

Līdz Muitas regulas Nr. 608/2013 stāšanas spēkā 2014. gada 1. janvārī tās vietā darbojās Padomes Regula (EK) Nr. 1383/2003[11], saskaņā ar kuras 2. panta 1. daļas a) punktu “viltotas preces” ir:

  • preces, ieskaitot to iepakojumu, uz kurām bez atļaujas ir norādīta preču zīme, kas pilnīgi atbilst preču zīmei, kas ir likumīgi reģistrēta tādam pašam preču veidam, vai preču zīme, kuru nevar atšķirt no likumīgi reģistrētas preču zīmes un kas tādējādi pārkāpj tiesību subjekta tiesības atbilstoši Kopienas tiesību aktiem, kas ir izklāstītas Padomes 1993. gada 20. decembra Regulā (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi [5] vai tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā muitas iestādēm ir iesniegts pieprasījums rīkoties;
  • jebkurš preču zīmes simbols (ieskaitot logotipu, etiķeti, uzlīmi, prospektu, lietošanas pamācību vai garantijas dokumentu, uz kura ir norādīts šāds simbols), pat ja tos uzrāda atsevišķi, ar tādiem pašiem nosacījumiem kā preces, kas minētas (i) nodalījumā;
  • iepakojuma materiāls, uz kura ir norādītas viltotu preču zīmes, uzrādīts atsevišķi, ar tiem pašiem nosacījumiem kā preces, kas minētas (i) nodalījumā.

Administratīvā apgabaltiesa savā 2010. gada 9. septembra spriedumā[12] atsaucās uz eksperta atzinumu, saskaņā ar kuru preces ir atzītas par viltotām (kontrafaktām), tādejādi, necenšoties sniegt skaidrojumu par “viltotu preču” jēdzienu, bet paļaujoties vienīgi uz eksperta saprašanu par šo terminu. Arī Valsts ieņēmumu dienests, kvalificējot administratīvo pārkāpumu pēc LAPK 166.14 panta, neskaidro “viltotu preču” jēdzienu, bet pamatojas uz eksperta atzinumu.[13] Eksperta atzinumā, cita starpā, tiek sniegta atbilde uz jautājumu “Vai ekspertam iesniegtas preces ir oriģinālprodukcija?”. Ja atbilde ir negatīva, Valsts ieņēmumu dienests konstatē, ka prece ir viltota. No tā izriet, ka Valsts ieņēmumu dienests ar “viltotām precēm” saprot preces, kas nav oriģinālās, kas nav preču zīmes īpašnieka vai tā licenciāta saražota produkcija.

Savukārt, Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa 2014. gada 26. jūnija spriedumā pamato savu nostāju, balstoties uz policijas inspektoru konstatēto “tirdzniecību ar precēm, uz kurām attēlotās preču zīmes ir viltotas un tiek izmantotas nelikumīgi”, un secinot, ka sodītais “veica nelikumīgu tirdzniecību ar viltotām preču zīmēm, tādējādi ar minētajām darbībām izdarot administratīvo pārkāpumu, kas paredzēts LAPK 166.14 pantā”.[14] Šajā spriedumā tiesa norāda nevis uz viltotām precēm, bet uz viltotām preču zīmēm, kas varētu atbilst Padomes Regulas (EK) Nr. 1383/2003 2. panta 1. daļas a) punkta (ii) apakšpunktam, ja tiesa nebūtu norādījusi uz “tirdzniecību ar viltotām preču zīmēm”, acīmredzami domājot “tirdzniecību ar viltotām precēm”, uz kurām nelikumīgi izmantotas preču zīmes, un ja spriedumā būtu atsauce uz Padomes Regulā (EK) Nr. 1383/2003 sniegto definīciju.

  1. gada 29. jūnija spriedumā Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka “ar viltotām precēm 166.14 normas izpratnē saprotamas tādas preces, uz kurām bez atļaujas ir izmantota preču zīme, kas pilnīgi atbilst preču zīmei, kas ir likumīgi reģistrēta tādam pašam preču veidam, vai preču zīme, kuru nevar atšķirt no likumīgi reģistrētas preču zīmes. Proti, viltota prece ir tāda, kura apzināti veidota tā, lai pēc noteiktām īpašībām (parasti – ārējā izskata) tā izskatītos identiska ar kādu atpazīstamu cita ražotāja preci”.[15] Šāda atzinuma pirmā daļa atveido Padomes Regulā (EK) Nr. 1383/2003 2. panta 1. daļas a) punkta (i) apakšpunktā sniegto “viltoto preču” definīciju.

Pētot attiecīgās tiesību normas vēsturisku attīstību, secināms, ka likumdevējam, ieviešot terminu “viltotas preces” normatīvajos aktos, nemaz nebija nodoma to saistīt ar preču zīmēm. Ne velti LAPK 166.14 pants ir iekļauts nodaļā “Administratīvie pārkāpumi patērētāju tiesību aizsardzības jomā”. Šis termins tika ietverts LAPK kā sankcija par Patērētāju tiesību aizsardzības likuma[16] 18. panta otrajā daļā (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2014. gada 12. jūnijam) paredzētā aizlieguma pārdevējam piedāvāt vai pārdot viltotas preces pārkāpumu. Kopš 2014. gada 13. jūnija šis pants ir izslēgts[17], bet LAPK 166.14 pantā paredzētās sankcijas par viltoto preču piedāvāšanu un pārdošanu tika atstātas spēkā. Svītrojot Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 18. pantu, likumprojekta anotācijā ir norādīts: “Ar likumprojektu paredzēts svītrot Likuma 18.pantu attiecībā uz informāciju par ražotāju, ņemot vērā, ka informēšanas prasības par ražotāju ir regulētas speciālajos normatīvajos aktos (piemēram, Preču un pakalpojumu drošuma likumā)”.[18] Tomēr jāatzīmē, ka tieši Patērētāju tiesību aizsardzības centra LAPK 166.14 panta iztulkošana kopsakarā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma  18. panta otro daļu varēja kļūt par iemeslu vēlākai šīs tiesību normas piemērošanai kopsakarā ar likumu “Par preču zīmēm”,  LAPK 166.14 pantā paredzēto administratīvo pārkāpumu lietu nodošanai Valsts ieņēmumu dienesta kompetencē, kā arī tam, ka LAPK 166.14 pants pārvērsās par vienu no tiesību normām, kuru izmanto administratīvās atbildības par preču zīmju pārkāpumu piemērošanai.

Apkopojot iepriekšāteikto, var secināt, ka LAPK 166.14 panta piemērotājiem nav vienotās izpratnes par “viltoto preču” jēdzienu, kas ir šīs tiesību normas iztulkošanas pamatā.

Šādu trūkumu cenšas izlabot topošās administratīvo sodu sistēmas reformas ietvaros, iebūvējot LAPK 166.14 pantā paredzēto sodu likumā “Par preču zīmēm” grozītā veidā šādā redakcijā:

“Par tāda marķējuma vai pavaddokumentācijas, tostarp iepakojuma, etiķetes, uzlīmes, brošūras, lietošanas instrukcijas, garantijas dokumenta vai cita līdzīga izstrādājuma izgatavošanu, izplatīšanu, pārdošanu vai piedāvāšanu pārdošanai (arī atsevišķi no precēm vai pakalpojumiem), kas pārkāpj tiesības uz preču zīmi vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādi un uz kura bez attiecīgās preču zīmes īpašnieka atļaujas vai pretrunā ar ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu tiesiskās aizsardzības noteikumiem ir norādīta reģistrēta un spēkā esoša preču zīme vai ģeogrāfiskās izcelsmes norāde vai nosaukums vai apzīmējums, kuru tā būtiskajos elementos nevar atšķirt no šādas preču zīmes vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes un kuru var izmantot saistībā ar tā paša veida precēm vai pakalpojumiem, kādiem ir aizsargāta preču zīme vai ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, piemēro naudas sodu fiziskajām personām līdz septiņdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajām personām – līdz sešsimt naudas soda vienībām”.[19]

Šajā tiesību normā ir saskatāma Muitas regulā Nr. Nr. 608/2013 sniegtā “viltoto preču” definīcija. Tādā veidā likumdevējs mēģina, nesajaucot divas intelektuālā īpašuma aizsardzības jomas, proti, muitas pasākumus un valsts iekšējo kārtību, paredzēt administratīvo atbildību par viltoto preču piedāvāšanu un pārdošanu, kura pašlaik ir ietverta LAPK 166.14 pantā.

Tātad, LAPK 166.14 panta dispozīcijā paredzētā administratīvā pārkāpuma sastāvs ir preču zīmes nelikumīga izmantošana, par ko uzskatāma preču zīmes īpašnieka izņēmuma tiesību pārkāpšana, tas ir, likuma “Par preču zīmēm” 4.panta sestās daļas 1. vai 2.punktā vai 4.panta astotās daļas 2. punktā minētajos veidos.

LAPK 166.14 pantā paredzētā sankcija ir naudas sods fiziskajām personām līdz trīssimt piecdesmit euro, bet juridiskajām personām - līdz tūkstoš četrsimt euro, konfiscējot viltotās preces.

Šajā sakarā būtu lietderīgi salīdzināt LAPK 166.14 pantu ar 166.17 pantu.

LAPK 166.17 pants “Preču zīmes, citas atšķirības zīmes un dizainparauga nelikumīga izmantošana” nosaka:

“Par preču zīmes, preču vai pakalpojumu citas atšķirības zīmes vai dizainparauga nelikumīgu izmantošanu, zīmes viltošanu vai viltotas zīmes izmantošanu vai izplatīšanu uzliek naudas sodu fiziskajām personām no divsimt astoņdesmit līdz septiņsimt euro, bet juridiskajām personām — no tūkstoš četrsimt līdz četrpadsmit tūkstoš euro, konfiscējot pārkāpuma izdarīšanas rīku vai pārkāpuma priekšmetu.”

Saskaņā ar šo tiesību normu tiek sodīti šādi pārkāpumi:

  • preču zīmes nelikumīga izmantošana;
  • preču vai pakalpojumu citas atšķirības zīmes nelikumīga izmantošana;
  • dizainparauga nelikumīga izmantošana;
  • zīmes viltošana;
  • viltotas zīmes izmantošana;
  • viltotas zīmes izplatīšana.

Izskatot šajā pantā uzskaitītos pārkāpumus kopsakarā ar likuma “Par preču zīmēm” ietverto preču zīmes nelikumīgās izmantošanas skaidrojumu, secināms, ka zīmes viltošana, viltotās zīmes izmantošana un izplatīšana būtībā ir preču zīmes nelikumīga izmantošana likuma “Par preču zīmēm” 27. panta izpratnē, ievērojot šā likuma 4. panta sestās daļas 1. un 2. punkta nosacījumus.

Tiesas, izskatot administratīvā pārkāpuma lietas, ne vienmēr atšķir pēc LAPK 166.14 un 166.17 panta kvalificējamos pārkāpumus. Piemēram, Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa 2016.gada 2.februārī[20] konstatēja, ka uz “precēm ir attēlotas vārdiskās, grafiskās un kombinētās preču zīmes un šī prece maldina patērētāju un ir uzskatāma par viltotu”, bet piemēroja 166.17 pantu.

Tieslietu ministrija topošās administratīvo sodu sistēmas reformas ietvaros sagatavotajā likuma “Par preču zīmēm” grozījumu likumprojekta anotācijā atzīst, ka LAPK 166.14 un 166.17 panta normas pēc būtības ir līdzīgas, un paskaidro piemērošanas atšķirību: “Piemērojot praksē minētās LAPK 166.14 panta un 166.17 panta normas, kuras pēc būtības ir līdzīgas, nav noteikta vienota piemērošanas kārtība, kā arī ir izveidojusies prakse, ka 166.17 pants tiek piemērots gadījumos, kad konstatēti licencēšanas pārkāpumi, kā arī gadījumos, kad pārkāpumu izdara komersants ar lielu preču apgrozījumu, savukārt 166.14 pants tiek piemērots attiecībā pret fiziskām personām, reģistrētiem nodokļu maksātājiem, individuālajiem komersantiem (pārsvarā attiecībā pret komersantiem ar nelieliem ienākumiem). Ņemot vērā minēto, lai veicinātu skaidru un vienotu normu piemērošanu tika secināta nepieciešamība apvienot abus iepriekš LAPK 166.14 pantā un 166.17 pantā paredzētos administratīvos pārkāpumus vienā pantā, precizējot jaunā panta saturu un tvērumu.”[21]

Savukārt, Administratīvā apgabaltiesa atšķirību izskaidro šādi. LAPK 166.17 pants paredz atbildību par noteiktā kārtībā reģistrētās preču (pakalpojumu) zīmes izmantošanas noteikumu pārkāpšanu, proti, atbildību par preču zīmes, preču vai pakalpojumu citas atšķirības zīmes vai dizainparauga nelikumīgu izmantošanu, zīmes viltošanu vai viltotas zīmes izmantošanu vai izplatīšanu. Tādēļ likuma „Par preču zīmēm” 4.panta sestās daļas 2.punktā paredzēto preču zīmes īpašnieka tiesību pārkāpšana vispārējā gadījumā būtu bijusi sodāma saskaņā ar LAPK 166.17 pantu, savukārt LAPK 166.14 pants ir piemērojams tikai gadījumos, kad uz viltotās preces izmantota preču zīme, kas pilnīgi atbilst vai kuru nevar atšķirt no likumīgi reģistrētas preču zīmes.[22]

No tā secināms, ka LAPK 166.14 un 166.17 pantos dispozīcijā paredzēto administratīvo pārkāpumu sastāvu atšķirība nav skaidra, kas rada šo pantu nevienveidīgu piemērošanu. Attiecībā uz preču zīmēm LAPK 166.14 panta dispozīcijā paredzētais pārkāpuma sastāvs tiek ietverts 166.17 panta dispozīcijā paredzētajā pārkāpuma sastāvā, LAPK 166.17 panta dispozīcijas apjoms ir plašāks nekā 166.14 panta dispozīcijā ietvertais pārkāpuma sastāvs. Šajā sakarā, autores ieskatā, nav nepieciešams un pat nav ieteicams uzturēt LAPK divus atšķirīgus pantus, viens no kuriem ietver otru un kuru atšķirība nav acīmredzama. Tas nav arī raksturīgs citu valstu sodu sistēmām. Piemēram, Vācijas Sodu likuma 143. pants paredz sankcijas par preču zīmes nelikumīgu izmantošanu, neparedzot atsevišķus sodus par viltoto preču piedāvāšanu vai pārdošanu.[23]

Tomēr jāņem vērā, ka gan 166.14, gan 166.17 pantā paredzētas sankcijas skar ne tikai preču zīmju, bet arī preču un pakalpojumu citu atšķirības zīmju, ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un dizainparaugu nelikumīgu izmantošanu. Šajā sakarā būtu lietderīgi tiesiskā regulējuma pašreizējā sadales vietā sadalīt sodus pēc intelektuālā īpašuma objektiem, ievērojot arī dažādu intelektuālā īpašuma objektu tiesību piekritību, piemēram, paredzot atsevišķas sankcijas par ģeogrāfiskās izcelsmes norādes pārkāpumu un apvienojot preču zīmes, pārējās atšķirības zīmes un dizainparauga pārkāpumu vienā sankcijā.

 

 

 

[1] Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss: Latvijas Republikas likums. Ziņotājs Nr. 51, 20.12.1984.

[2] Laveniece – Straupmane, N. Pārmaiņas administratīvo pārkāpumu jomā: ko paredz sodu sistēmas reforma. Tieslietu ministrija, 21.05.2014. Iegūts no: http://m.lvportals.lv/visi/viedokli/263038-parmainas-administrativo-parkapumu-joma-ko-paredz-administrativo-parkapumu-reforma/ - aplūkots 21.01.2018.

[3] Par Administratīvo sodu sistēmas attīstības koncepciju: Ministru Kabineta rīkojums Nr.38, 04.02.2013. Latvijas Vēstnesis Nr. 25 (4831), 05.02.2013.

[4] Likumprojekts “Administratīvo pārkāpumu procesa likums”. Latvijas Republikas Ministru kabineta tiesību aktu projekti, 22.04.2014. Iegūts no: http://tap.mk.gov.lv/doc/2015_01/TMLik_140414_APPL.3589.docx - aplūkots 20.01.2018.

[5] Informatīvais ziņojums "Nozaru administratīvo pārkāpumu kodifikācijas ieviešanas sistēma": Ministru kabineta  ziņojums turpmākai rīcībai. Ministru kabinets, 22.04.2014, Iegūts no: http://tap.mk.gov.lv/doc/2015_01/TMZino_140414_adpark.775.docx - aplūkots 21.02.1018.

[6] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 608/2013 (2013. gada 12. jūnijs) par muitas darbu intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanā un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1383/2003. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis L 181, 29.06.2013, 20.lpp.

[7] Balode, L. Viltotas preces. Kaitējums valsts ekonomikai un cilvēka veselībai. LV portāls, 02.11.2017. Iegūts no: http://www.lvportals.lv/visi/likumi-prakse/290995-viltotas-preces-kaitejums-valsts-ekonomikai-un-cilveka-veselibai/ - aplūkots 21.01.2018.

[8] Par Marakešas līgumu par Pasaules tirdzniecības organizācijas izveidošanu: Latvijas Republikas likums. Latvijas Vēstnesis Nr. 387 (1448), 29.12.1998.

[9] Augstākās tiesas Senāta 2006. gada 22. septembra spriedums lietā Nr.SKA-571/2006.

[10]Vadlīnijas par administratīvo sodu sankciju piemērošanas principiem Valsts ieņēmumu dienesta kompetencē esošo administratīvo pārkāpumu lietās: Valsts ieņēmumu dienesta rīkojums Nr.1, 02.01.2018. Pieejams: https://www.vid.gov.lv/sites/default/files/vadlinijas_2017.pdf - aplūkots 25.04.2018.

[11] Padomes Regula (EK) nr. 1383/2003 (2003. gada 22. jūlijs) par muitas rīcību attiecībā uz precēm, par kurām ir aizdomas, ka tās pārkāpj atsevišķas intelektuālā īpašuma tiesības, un pasākumiem, ko veic attiecībā uz precēm, kas ir pārkāpušas šādas tiesības. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis L 196 , 02/08/2003, 7. lpp.

[12] Administratīvās apgabaltiesas 2010. gada 9. septembra spriedums lietā Nr.A42550306. Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/nolemumi/pdf/19333.pdf - aplūkots 24.04.2018.

[13] Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonas 29.08.2017. lēmums XXX/XX-XXXXXX par saukšanu pie administratīvās atbildības. Nepublicēts materiāls.

[14] Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2014. gada 26. jūnija spriedums lietā Nr. 127014114. Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/nolemumi/pdf/181860.pdf - aplūkots 24.04.2018.

[15] Administratīvā apgabaltiesas 2012.gada 29. jūnija spriedums lietā Nr. A42765209. Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/nolemumi/pdf/122031.pdf - aplūkots 24.04.2018.

[16] Patērētāju tiesību aizsardzības likums: Latvijas Republikas likums. Latvijas Vēstnesis Nr. 104/105 (1564/1565), 01.04.1999.

[17] Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā: Latvijas Republikas likums. Latvijas Vēstnesis Nr. 92 (5152), 14.05.2014.

[18] Likumprojekts "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā", 28.05.2013. Pieejams: http://titania.saeima.lv/LIVS11/SaeimaLIVS11.nsf/0/EBCCA4CFD5611F48C2257B9600269C87?OpenDocument – aplūkots 25.04.2018.

[19] Likumprojekts "Grozījumi likumā "Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm". Pieejams: http://tap.mk.gov.lv/doc/2017_05/TMlik_080517_PZ.502.docx - aplūkots 24.04.2018.

[20] Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2016. gada 2. februāra spriedums lietā Nr. 129112015. Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/nolemumi/pdf/252772.pdf - aplūkots 25.04.2018.

[21] Likumprojekts "Grozījumi likumā "Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm". Pieejams: http://tap.mk.gov.lv/doc/2017_05/TMlik_080517_PZ.502.docx - aplūkots 24.04.2018.

[22] Administratīvās apgabaltiesas 2012.gada 29. jūnija spriedums lietā Nr. A42765209. Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/nolemumi/pdf/122031.pdf - aplūkots 24.04.2018.

[23] Preču zīmju un citu atšķirības zīmju aizsardzības likums (Gesetz über den Schutz von Marken und sonstigen Kennzeichen (Markengesetz - MarkenG): Vācijas Federatīvās Republikas likums. Das Bundesgesetzblatt 1994 I S. 3082, 25.10.1994. Pieejams: http://www.gesetze-im-internet.de/englisch_markeng/englisch_markeng.html#p0856 – aplūkots 24.04.2018.

Address

P.O. Box 17, Riga LV-1069, Latvia
Phone:  +371 2992 2129
Skype:    ip.care
E-mail:    info@ip.care
©2018-2019 ip.care

Search